Cilvēka sniegums
Vecāku audzināšana: kā audzināt bērnus, cenšoties saglabāt saikni, robežas un labot savas attiecības

Parasta ģimenes nakts var kļūt par lēmumu pieņemšanas punktu ātrāk, nekā jebkurš gaida. Bērns atsakās no vannas. Pieaugušais, jau noguris, atkārto norādījumu. Bērns raud skaļāk; pieaugušais dzird nepakļāvību, paceļ balsi un tad prāto, ko šis brīdis nozīmē attiecībās. Tas var nozīmēt, ka kaut kam jāpievērš uzmanība. Tas pats par sevi nestāsta mums visu bērna, vecāka vai ģimenes stāstu.
Šajā rakstā šī pazīstamā aina tiek izmantota kā redakcionāla sintēze, nevis kā ziņojums par reālu ģimeni un nevis kā recepte konkrētam bērnam. Tā mērķis ir padarīt vienu konkrētu domu: vecāku izvēles bieži tiek pieņemtas spiediena apstākļos, ar nepilnīgu informāciju un konkurējošām vajadzībām. Saikne, robežas un labošana var piedāvāt noderīgu veidu, kā pārdomāt šīs izvēles, taču tās negarantē bērna nākotni un neaizstāj profesionālu novērtējumu un atbalstu, kad ģimenei tas ir nepieciešams.
Mērķis nav ideāls miers vai perfekta konsekvence. Tas ir ticamāks jautājums konkrētajā brīdī: ko šim bērnam no manis tagad vajag, kāda robeža joprojām ir svarīga un ko var labot, ja es kļūdos?
Sāciet ar lēmumu, kas ir jūsu priekšā
Vannas ainā tūlītējs lēmums reti ir: "Kāds vecāks es esmu?". Visticamāk: Vai es ievēroju robežu? Vai es pārtraucu strīdu? Vai bērns ir pārslogots, pārspīlēts, noguris, nobijies, izsalcis, meklē kontroli vai reaģē uz kaut ko tādu, ko es neesmu pamanījis? Vai es varu pazemināt temperatūru, neizliekoties, ka robeža nepastāv?
Sākot ar šo šaurāko lēmumu, tiek pasargāta no kopīgas eskalācijas. Kad pieaugušais pretestību interpretē kā necieņas apliecinājumu, pieaugušais var pastiprināties. Kad bērns intensitāti izjūt kā draudus vai pazemojumu, pretestība var pieaugt. Drīz abi cilvēki reaģē uz konfliktu, nevis sākotnējo problēmu. Vanna ir kļuvusi par cīņu par to, kurš kontrolēs mirkli.
Saikne nav tas pats, kas vienošanās. Tā ir pūle saglabāt saikni ar bērna pieredzi, vienlaikus uzņemoties pieaugušā atbildību par drošību, rutīnu un robežām. Saistīta atbilde varētu izklausīties šādi: "Tu nevēlies pārtraukt spēlēties. Es to dzirdu. Tagad ir vannas laiks. Tu vari aiziet uz vannas istabu, vai arī es varu tev palīdzēt tur nokļūt." Pieaugušajam nav pienākuma padarīt bērnu apmierinātu ar robežu. Pieaugušais padara robežu saprotamu un ievēro to, neizrādot nicinājumu.
Šī atšķirība ir svarīga, jo īpaši mazi bērni joprojām apgūst prasmes, kuras pieaugušie bieži uzskata par pieejamām: uzmanības novirzīšanu, vilšanās paciešanu, jūtu nosaukšanu, gaidīšanu un jau aktivizēta ķermeņa nomierināšanu. Vecākiem bērniem un pusaudžiem ir attīstītākas spējas, taču viņiem joprojām var būt grūtības, kad viņi ir noguruši, samulsuši, uztraucas vai atrodas starp atkarību un augošu autonomiju. Uzvedībai vienmēr ir sekas, tomēr uzvedība nav pilnīgs motīva vai rakstura izskaidrojums.
Pirms atbildes izvēles nosakiet neapspriežamos aspektus. Drošība var būt neapspriežama: bērns nedrīkst uzskriet uz ceļa, notriekt kādu vai lietot ierīci tā, lai tā pakļautu viņu briesmām. Svarīga var būt arī veselība, skolas pienākumi, ģimenes vienošanās un cieņa pret citiem. Taču daudzi konflikti rada papildu, neizteiktas prasības: lai bērns nekavējoties paklausītu, nekad nesūdzētos vai liktu pieaugušajam justies kompetentam. Šīs prasības ir vērts atdalīt no faktiskās robežas.
Aina saglabā savu aktualitāti arī turpmākajā raksta izklāstā. Mērķis nav padarīt katru mirkli mierīgu. Tas ir palīdzēt pieaugušajam izlemt, ko darīt, kad miers jau nav pieejams.
Ko pierādījumi var un ko nevar jums pateikt
Attīstības zinātne piedāvā noderīgus modeļus, nevis universālu ģimenes scenāriju. Pētījumi par piesaisti ir parādījuši, ka bērni gūst labumu no aprūpes, kas ir pietiekami atsaucīga un uzticama, vienlaikus skaidri norādot, ka piesaiste nav vienkārša atsevišķu brīžu vērtēšanas tabula [1]. Drošas attiecības netiek veidotas, nekad neradot bērnam vilšanos. Tās ir vairāk saderīgas ar atkārtotām pieredzēm, kurās bērna signāli tiek pamanīti, aprūpe ir pieejama un grūtos brīžus var pārvarēt.
Amerikas Pediatrijas akadēmija efektīvu disciplīnu raksturo kā mācīšanu un vadīšanu, nevis fiziska soda vai verbālas pazemošanas izmantošanu; tā iesaka pozitīvu pastiprināšanu, skaidras robežas un sekas, kas ir atbilstošas bērna attīstībai [2]. Tas nenozīmē, ka visas sekas der katram bērnam vai ka vecāks var kontrolēt uzvedību, atrodot perfekto sodu. Tā atbalsta pamatprincipu: disciplīnai vajadzētu palīdzēt bērnam mācīties, nevis tikai likt pieaugušajam justies tā, it kā autoritāte būtu atjaunota.
Pētījumi arī apstiprina vecāku un bērnu attiecību, rutīnas un vecāku emociju regulēšanas nozīmi, vienlaikus saglabājot piesardzību attiecībā uz cēloņsakarībām un individuālajām atšķirībām. Bērni mijiedarbībā ienes temperamentu, attīstības stadiju, veselību, neirodiverģenci, pieredzi ārpus mājas un pašreizējos stresa faktorus. Pieaugušie ienes darba spiedienu, miega trūkumu, traumu vēsturi, kultūras gaidas, finansiālu spriedzi, atbalstu un savus apgūtos modeļus . Noderīgam ietvaram ir jāspēj aptvert šo sarežģītību, nepārvēršot to vainas cēlonī.
Pierādījumi nevar lasītājam pateikt, ka saikne novērsīs vēlākas garīgās veselības problēmas, ka stingras robežas nodrošinās bērna panākumus vai ka labots strīds novērsīs kaitējumu. Tie nevar diagnosticēt autismu, ADHD, trauksmi, traumu, mācīšanās atšķirības, ēšanas traucējumus vai vardarbību ģimenē, pamatojoties uz īsu uzvedības aprakstu. Ja uzvedība ir pastāvīga, smaga, pēkšņi mainījusies, nedroša, ietekmē skolas vai ikdienas funkcionēšanu vai to pavada bažas par bērna labsajūtu, ģimenēm jāmeklē atbilstoša kvalificēta speciālista novērtējums. Ja kāds ir tiešās briesmās, izmantojiet vietējo neatliekamās palīdzības vai aizsardzības atbalsta dienestu.
Tāpēc cīņa vannošanās reizē nav pārbaudījums tam, vai ģimenē ir “laba audzināšana”. Tā ir viena no mijiedarbības epizodēm, no kuras pieaugušais var apkopot informāciju: kas notika pirms atteikuma? Kas iepriekš ir palīdzējis? Vai tas ir modelis? Kāda prasība ir pamatota šim bērnam šajā laikā? Kāds atbalsts varētu būt nepieciešams pieaugušajam? Pierādījumi uzlabo audzināšanu, ja tie padara nākamo atbildi vērīgāku un mazāk absolūtu.
Atšķirība, kas maina nākamo gājienu
Visnoderīgākā atšķirība ir starp bērna jūtu pieņemšanu un jūtu kontroles nodošanu pār robežām.
Bērniem ir tiesības uz savām jūtām. Viņi var būt dusmīgi par aiziešanu no parka, greizsirdīgi uz brāli vai māsu, baidīties no tumsas, vīlušies par ierobežojumu vai nikni, kad pieaugušais saka nē. Pieņemšana nozīmē, ka pieaugušajam nav jāargumentē šī sajūta: "Tu tiešām esi dusmīgs, ka ekrāna laiks ir beidzies." Tas nenozīmē, ka pieaugušajam ir jāatceļ šis ierobežojums: "Tu vari būt dusmīgs, un ekrāns joprojām ir izslēgts."
Tas atšķiras no visatļautības un atšķiras no skarbuma. Visatļautība var atstāt bērnu bez uzticamas formas grūti pārvaldāmā situācijā. Skarbums var norādīt, ka bērna iekšējā pieredze ir nepieņemama, īpaši, ja tā balstās uz izsmieklu, draudiem vai pazemojumu. Robeža ar saikni norāda, ka pieaugušais var izturēt bērna jūtas un joprojām var uzņemties atbildību.
Pieaugušā uzdevums nav uzvarēt strīdā. Tas ir padarīt situāciju drošāku, skaidrāku un mācāmāku, nekā tā būtu citādi. Dažreiz tas ietver īsu skaidrojumu; dažreiz garš skaidrojums ir diskusiju rosinājums. Dažreiz tas ietver pievirzīšanos tuvāk; dažreiz tas nozīmē regulētu pauzi tuvumā. Pareizais sarunas ilgums ir atkarīgs no vecuma, konteksta un tā, ko bērns var izmantot konkrētajā brīdī.
Vannas laika ainā pieaugušais varētu teikt: "Tu gribēji vairāk rotaļu. Apstāties ir grūti. Šovakar vannošanās nav izvēles iespēja. Vai vēlies zilo dvieli vai zaļo?" Ierobežotā izvēle saglabā robežu, vienlaikus piedāvājot nelielu rīcībspējas telpu. Tas nav triks, kas garantē sadarbību. Tas ir mēģinājums mazināt konfliktu, kura patiesais saturs var būt pāreja, nogurums vai kontroles zaudēšana, nevis vannas ūdens.
Šī atšķirība maina arī to, kā pieaugušie interpretē savas kļūdas. Ja pieaugušais zaudē pacietību un kliedz, mācība nav "savienojums ir izgāzies, tāpēc robežām vairs nav nozīmes" vai "esmu sabojājis attiecības". Precīzāks jautājums ir, vai pieaugušais var labot situāciju: uzņemties atbildību par uzvedību, nepadarot bērnu atbildīgu par pieaugušā jūtām, no jauna noteikt robežu un atjaunot saikni. Labošana nav nepilnība atkārtotam kaitējumam. Tā ir daļa no attiecību atbildības.
Praktisks veids, kā pārbaudīt savu interpretāciju
Kad bērna uzvedība izraisa spēcīgu reakciju, ieturiet pietiekami ilgu pauzi, lai pārbaudītu stāstu, ko stāstāt. Pauze var būt tikai ieelpa, ūdens glāze vai lēmums lietot mazāk vārdu. Mērķis nav atrauties no bērna. Tas ir izvairīties no pirmās interpretācijas uztveršanas kā neapstrīdamas patiesības.
Sāciet ar novērojamu uzvedību. "Viņa nometa kurpi pēc tam, kad es teicu, ka ir laiks doties prom." "Viņš šonedēļ trīs naktis ir atteicies no mājasdarbiem." "Viņi apklusa pēc tam, kad es pajautāju par skolu." Pēc tam nosauciet interpretāciju: "Viņa ir manipulatīva", "Viņam ir vienalga" vai "Viņi kaut ko slēpj". Interpretācija var saturēt daļu patiesības, taču tā nav visi pierādījumi.
Pajautājiet, kas vēl varētu būt aktīvs. Vai bērns ir izsalcis, pārslogots, samulsis, viņam ir traucēta pašregulācija, viņš ir apmulsis par norādījumiem, meklē kontaktu, aizsargā sevi no neveiksmēm, kopē redzētu modeli vai reaģē uz izmaiņām? Šīs iespējas nav attaisnojums nedrošai vai sāpīgai uzvedībai. Tās ir hipotēzes, kas vada labāku reakciju.
Pēc tam izlemiet par mazāko iejaukšanos, kas aizsargā svarīgo robežu. Ja bērns met priekšmetu, tūlītēja robeža var būt priekšmeta pārvietošana prom un kaitējuma novēršana: "Es neļaušu tev to mest uz cilvēkiem." Vēlākā mācība var notikt pēc tam, kad visi ir nomierinājušies: "Tu biji dusmīgs. Mešana var sāpēt. Nākamreiz tu vari nolikt kurpi, staipīties vai pateikt, ka tev vajag minūti." Sekai, ja iespējams, jābūt saistītai ar drošību un mācīšanos, nevis ar attālu sodu, kas izvēlēts dusmās.
Vecākiem bērniem zinātkāre var kļūt tiešāka. "Es pamanīju, ka šonedēļ bija grūti pildīt mājasdarbus. Es netaisos tev lasīt lekcijas, kamēr tu esi satraukts. Vai darbs ir mulsinošs, vai tu no kaut kā izvairies, vai ir kāda cita problēma?" Bērns var neatbildēt uzreiz. Jautājums joprojām ir noderīgs, ja tas signalizē, ka pieaugušais cenšas saprast, nevis iegūt atzīšanos.
Šī pieeja atgādina to, ko vecāku programmas bieži sauc par emociju koučingu: emociju pamanīšana, to nosaukšana vārdā, uzklausīšana, uzvedības robežu noteikšana un palīdzība problēmu risināšanā, kad tas ir piemēroti [3]. Tā nav solījums, ka bērns nomierināsies vai sadarbosies. Tās vērtība ir tāda, ka tā atdala attiecības no tiešās uzvedības. Bērns var būt satraukts un tomēr saņemt norādījumus.
Šeit kā pārbaudījums atgriežas vannas aina. Ja pieaugušā pirmā interpretācija ir: "Viņš cenšas mani kontrolēt", atbilde var pārvērsties par konkursu. Ja pieaugušais jautā: "Kas viņam ir vajadzīgs, kāda robeža ir svarīga un ko es varu darīt, nesaasinot spriedzi?", atbilde var kļūt gan stingrāka, gan laipnāka. Robeža nepazūd. Pieaugušais iegūst vairāk informācijas par to, kā to noturēt.
Biežas kļūdas, kas rada viltus pārliecību
Viena kļūda ir vienas pieejas uztveršana kā pilnīgas identitātes. Tādi apzīmējumi kā maiga audzināšana , autoritatīva audzināšana vai stingra audzināšana var norādīt uz reālām tradīcijām, taču tie var arī kārdināt pieaugušos izmantot saukli tur, kur nepieciešama spriestspēja. Apzīmējums nevar izlemt, kas ir drošs mazulim, taisnīgs pusaudzim, piemērots vientuļajam vecākam pēc nakts maiņas vai piemērots, ja bērnam ir sarežģītas vajadzības. Principi ir noderīgāki, ja tie atbilst faktiskajai situācijai.
Vēl viena kļūda ir sajaukt saikni ar nebeidzamām sarunām. Klausīšanās ir svarīga. Bērniem vajadzētu būt vecumam atbilstošām iespējām paust vēlmes un piedalīties ģimenes lēmumu pieņemšanā. Tomēr bērnam nav nepieciešams apspriest katru robežu, līdz viņš piekrīt. Pieaugušais var teikt: "Es saprotu, ka jūs nepiekrītat. Lēmums joprojām ir "nē", ar lielāku cieņu nekā pieaugušais, kurš piedāvā nepatiesas izvēles un vēlāk eksplodē.
Pretēja kļūda ir paklausības izmantošana kā vienīgais panākumu mērs. Kluss bērns ne vienmēr ir mierīgs bērns; protestējošs bērns ne vienmēr ir necieņas pilns bērns. Dažreiz var būt nepieciešama tūlītēja pakļaušanās, īpaši drošības labad. Bet, ja tā kļūst par vienīgo mērķi, pieaugušie var nepamanīt bailes, apjukumu, piespiešanu vai bērna nespēju regulēt sevi. Jautājums nav par to, vai bērniem jāievēro ierobežojumi. Jautājums ir par to, vai veids, kā ierobežojumi tiek ievēroti, māca drošību, cieņu un pieaugošu atbildību bez liekas kauna.
Vēl viena kļūda ir gaidīt, ka labojums būs maģisks. Atvainošanās ir svarīga, ja tā ir konkrēta: "Es kliedzu, un tas bija biedējoši. Tu neesi pelnījis, ka uz tevi kliegs. Piedod. Noteikums par nesitienu joprojām ir spēkā, un nākamreiz es centīšos runāt citādi." Šo labojumu padara ne tikai vārds " atvainojiet ". Tā ir atbildības apzināšanās, atgriešanās pie attiecīgās robežas un izmaiņas tālākajā darbībā. Ja kliegšana, draudi, fiziski sodi, vielu lietošana vai biedējošs konflikts atkārtojas, problēma ir pelnījusi lielāku atbalstu, nekā to var sniegt privāta atvainošanās.
Arī konflikta labošana var notikt nelaikā. Pirmajās minūtēs pēc konflikta pieaugušais var vēlēties atvieglojumu no savas vainas apziņas, bet bērns var vēlēties distanci, mieru vai palīdzību nomierināties. Ātra atvainošanās ir labāka nekā aizstāvēšanās, taču tai nav jākļūst par garu emocionālu sarunu, kas bērnam ir jātiek galā. Atgriezieties, kad bērns to var saņemt. Saglabājiet vienkāršu valodu, izvairieties no attaisnojumu pievienošanas un nelūdziet tūlītēju piedošanu. Mērķis ir atjaunot drošību un atbildību, nevis likt pieaugušajam justies atbrīvotam.
Vēl viens slazds ir uztvert konsekvenci kā vienādību. Bērniem ir noderīgi paredzami ierobežojumi, taču konsekvents princips var atšķirties atkarībā no vecuma un apstākļiem. Trīsgadīgam bērnam var būt nepieciešama fiziska tuvība un vienkārša instrukcija pie durvīm. Četrpadsmitgadīgam bērnam var būt nepieciešama skaidra vienošanās, iepriekš apspriestas sekas un vēlāka saruna par uzticēšanos. Konsekvence nozīmē, ka pieaugušā vērtības ir atpazīstamas; tai nav nepieciešama identiska metode, kad bērns, spējas vai risks ir mainījies.
Vecāki var arī bērna uzvedību pārspīlēt ar audzināšanu. Ģimenes attiecībām ir liela nozīme, taču tās nav vienīgais ietekmes faktors. Bērna skolas vide, vienaudži, attīstības profils, miegs, veselība, tiešsaistes dzīve, zaudējumi un plašāki sociālie apstākļi var būt svarīgi. Tas nav iemesls atteikties no atbildības. Tas ir iemesls izmeklēt situāciju, nemeklējot vainu pēc noklusējuma.
Visbeidzot, izvairieties no pašpalīdzības norādījumu pasniegšanas kā profesionālas aprūpes. Vecāku padomi nevar novērtēt bērnu no lapaspuses. Ja bažas joprojām pastāv vai likmes ir augstas, sazinieties ar pediatru, ģimenes ārstu, skolas atbalsta speciālistu, licencētu garīgās veselības speciālistu vai atbilstošu vietējo ģimenes dienestu. Palīdzības lūgšana var būt saiknes veidošanas akts un atbildīga robežu noteikšana, nevis pierādījums tam, ka vecāks ir cietis neveiksmi.
Izvēlieties mazāko atbildīgo nākamo soli
Nākamais atbildīgais solis parasti ir mazāks nekā pilnīga ģimenes pārveide. Izvēlieties vienu atkārtotu brīdi: iziešana no mājas, mājasdarbi, gulētiešanas laiks, konflikts starp brāļiem un māsām, ierīces, ēdienreizes vai pāreja mājās no skolas. Novērojiet to dažas dienas, nemēģinot atrisināt katru daļu uzreiz. Kas notiek pirms tam? Ko dara bērns? Ko dara pieaugušais? Kad mijiedarbība kļūst grūtāka? Kas palīdz, kaut vai nedaudz?
Izvēlieties vienas izmaiņas, kas atbilst reālajai robežai. Jūs varētu iepriekš norādīt sagaidāmo, piedāvāt vienu ierobežotu izvēli, samazināt vārdu skaitu sabrukuma laikā, radīt paredzamu pāreju, labot situāciju pēc asas apmaiņas vai ieplānot mierīgu sarunu labākā laikā. Padariet izmaiņas pārbaudāmas, nevis grandiozas. Jautājums nav "Vai tas nodrošināja perfektu nedēļu?", bet gan "Vai tas padarīja svarīgo brīdi drošāku, skaidrāku vai mazāk saasinātu — un ko mēs uzzinājām?"
Uzturēt aktīvu saikni arī ārpus konflikta. Dažas minūtes nedalītas uzmanības, kopīga rutīna, interese par bērna pasauli un mazu solījumu izpilde var būt svarīga, jo tie samazina iespēju, ka grūti brīži būs vienīgie emocionāli intensīvie brīži. Šis nav darījums, kas nopērk paklausību. Tā ir attiecību uzturēšana.
Arī pieaugušajam ir nepieciešams reālistisks plāns savai pašregulācijai. Neviens vecāks nevar mierīgi līdzregulēt katru reizi, it īpaši, ja viņam trūkst miega, viņš ir izolēts, sēro, cieš sāpes vai ir pārslogots. Plānojiet brīžus, kas paredzami noies slikti: samaziniet izvēles prasības, palūdziet citam pieaugušajam atbildēt, kad tas ir iespējams, sagatavojiet frāzi, ko varat izmantot, pirms esat pārpludināts, vai ieturiet īsu drošu pauzi. Šīs korekcijas nav izdabāšana. Tās var samazināt iespēju, ka saprātīga robeža tiks noteikta biedējošā veidā.
Ja par bērnu rūpējas divi pieaugušie, vienojieties par vienu šauru jautājumu, nevis mēģiniet ieviest pilnīgu vecāku filozofiju saspringtas nedēļas laikā. Kāds ir noteikums par ierīču nodošanu? Kādus vārdus katrs pieaugušais lietos, kad bērns iesitīs? Kas notiks pēc pretestības pirms gulētiešanas? Praktiskai kopīgai reakcijai nav jābūt identiskai pēc toņa. Tam jābūt pietiekami skaidram, lai bērnam nebūtu jāorientējas uz pretrunīgām cerībām vai jākļūst par vēstnesi starp pieaugušajiem.
Pārskatot modeli, meklējiet informāciju, nevis spriedumu. Varbūt pāreja uzlabojas, ja ir desmit minūšu brīdinājums. Varbūt konflikts saasinās pēc konkrētas skolas dienas. Varbūt bērns kļūst nemierīgs tikai viena uzdevuma dēļ. Tās nav diagnozes; tie ir novērojumi, kas var vadīt sarunu ar bērnu vai, ja nepieciešams, ar speciālistu. Vecākam nav jāatrisina visa ģimene vienā vakarā, lai spertu nākamo atbildīgo soli.
Ja nepieciešams labot situāciju, dariet to pēc tam, kad esat pietiekami nokārtojies, lai uzņemtos atbildību. Nosauciet notikušo valodā, ko bērns var saprast. Nelūdziet bērnam jūs mierināt vai attaisnot pieaugušā rīcību. Atkārtojiet jebkuru nepieciešamo robežu. Pēc tam apsveriet, kas nākamajā reizē palielinātu iespējamību, ka reaģēsiet citādāk: pauze, cita pieaugušā palīdzība, vairāk miega, skaidrāks plāns vai profesionāls atbalsts. Labojums iegūst ticamību, kad tas maina nākamo mijiedarbību.
Atgriezieties pie ģimenes vakara. Bērns joprojām var raudāt vannošanās laikā. Pieaugušais joprojām var justies noguris un nepacietīgs. Saikne, robežas un attiecību labošana nenovērš parastu berzi. Tie piedāvā veidu, kā izvairīties no berzes pārvēršanas spriedumā par bērnu vai vecāku. Pieaugušais var noturēt robežas, saglabāt interesi par notiekošo un uzņemties atbildību par to daļu, kuru viņš kontrolē.
Tas ir prasīgs standarts, taču tas nav pilnība. Tā ir praktiska orientācija: uztveriet bērnu kā vairāk nekā tikai uzvedību, uzskatiet robežu par vairāk nekā tikai varas cīņu un uzskatiet kļūdas par brīžiem, kad var būt nepieciešams labojums un atbalsts. Kad situācijai ir nepieciešams vairāk nekā tikai mājas stratēģija, meklējiet pareizo palīdzību. Kad tā nav nepieciešama, bieži vien pietiek ar nākamo mazo, cieņpilno izvēli, lai sāktu mainīt modeli.
Avoti
- Nacionālās zinātņu, inženierzinātņu un medicīnas akadēmijas. Vecāku pienākumi: bērnu vecumā no 0 līdz 8 gadiem vecāku atbalstīšana. Nacionālo akadēmiju izdevniecība (2016). Lasīt tiešsaistē.
- Amerikas Pediatrijas akadēmija. Efektīva disciplīna veselīgu bērnu audzināšanai (2018).
- Gotmans Dž. M., Katzs L. F., Hūvens C. Meta-emocijas: Kā ģimenes sazinās emocionāli. Lorensa Erlbauma asociētie (1996).